Kontakti

Pils laukums 4, Rīga, LV-1050

Lai iekļūtu ēkā jānospiež kods11

Bezmaksas informatīvais
tālr: 80001801

E-pasts: jpa@jpa.gov.lv

   

Partneri

 

 

Aktualitātes
2009-03-30

Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai: Prokuratūra spiedusi advokātu liecināt pret klientu

Prokuroru mēģinājumi padarīt par liecinieku Šveices advokātu Rolfu Herteru, lai tādējādi viņš nevarētu aizstāvēt Ventspils mēru Aivaru Lembergu pret viņu uzsāktajā prāva, izrādās, nav vienīgais gadījums, kad prokurori izmantojuši šādu taktiku.

 

Prokurora Jura Jurisa lūgums tiesai padarīt advokātu R. Herteru par liecinieku brīdī, kad viņš jau sācis sniegt juridisko palīdzību, advokātu aprindās uzjundījis pamatīgu sašutuma vilni. Citkārt atturīgie advokāti labprāt pauž savu viedokli par prokuroru radīto situāciju un sāk arī atcerēties līdzīgus gadījumus.

 

Ierobežojumus, kas nāk līdzi ar liecinieka statusu, izrādās, izbaudījis arī zvērināts advokāts Ainārs Platacis. Viņš atcerējās: "Uz prokuratūru sniegt liecības tika uzaicināts Lemberga ārstējošais ārsts profesors Aivars Lejnieks. Tas, ka ārsts tiek aicināts kā liecinieks liecināt par sava pacienta veselības stāvokli, pats par sevi jau ir kliedzošs un skandalozs gadījums. Profesors Lejnieks ir mans ilggadējs klients, tāpēc viņš vērsās pie manis ar lūgumu, lai es sniedzu viņam juridisko palīdzību arī šajā gadījumā. Kad es prokuratūrā pieteicu vizīti, man pateica, ka es Lejnieka kungam nevaru būt par advokātu, jo es pats esot liecinieks šajā krimināllietā. Tas man bija milzīgs pārsteigums. Es prokuroram jautāju: "Kopš kura laika esmu liecinieks?" Prokurors atbildēja, ka esmu tur iekļauts kopš izmeklēšanas sākuma. Tas nozīmē, ka jau izmeklēšanas sākumā prokuratūra tādējādi mēģināja izolēt advokātus un pat veselus advokātu birojus, lai tie nevarētu sniegt Lembergam juridisku palīdzību. Šis gadījums nav pirmais un nav vienīgais. Tā ir prokuratūras taktika – izslēgt tos advokātus no spēles, kuri prokuratūrai spēj būt nopietni oponenti. Uzzinot, ka man ir piešķirts liecinieka statuss, biju spiests Lejnieka kungam atteikt juridiskās palīdzības sniegšanu. Mēģināju noskaidrot, par ko gan es varētu liecināt šajā procesā. Mani uzaicināja uz prokuratūru un sāka izvaicāt par deviņdesmito gadu sākumu. Es pastāstīju, ka tolaik biju gan Aināra Gulbja, gan Lemberga advokāts un sniedzu viņiem juridisku palīdzību un tādēļ nevaru atbildēt uz prokurora jautājumiem. Mums izvērtās smaga un ilga diskusija, kurā es paskaidroju, ka liecības par deviņdesmito gadu sākuma notikumiem attiecībā pret Lembergu nesniegšu. Tad uz mani tika izdarīts zināms spiediens. Viņi sāka man izteikt piedāvājumus." Advokāts atturējās atklāt, kādi piedāvājumi tika izteikti, jo tie netika fiksēti pratināšanas protokolā.

 

Vērtējot gan savu, gan R. Hertera gadījumu, A. Platacis teica: "Diemžēl tāds ir prokuratūras darba stils, tāda ir viņu taktika. Tas jau ir recidīvs. Es to vērtēju kā pilnīgi nelikumīgu, neētisku un nekādiem Eiropas tiesību standartiem neatbilstošu praksi. Tas neko labu par mūsu prokuratūru neliecina. Tas tikai liecina par nespēju organizēt savu darbu. Tas liecina par nespēju kvalificēti veikt izmeklēšanu. Ja jau viņi ķeras pie tik brutāla līdzekļa kā liecību izspiešana no advokāta, tas nozīmē, ka prokuratūras savāktais materiāls pret apsūdzētajiem ir šķidrs un nepārliecinošs. Tas nozīmē, ka viņiem cita materiāla nemaz nav. Parasti pie tik brutālām metodēm izmeklētājs ķeras tad, kad lieta ir tukša un to lietu nav ar ko piepildīt. Tad viņiem nekas cits neatliek, kā spaidīt ārstus un advokātus. Kur mēs esam nonākuši? Pat čeka tik brutāli nerīkojās. Pat Staļina laika justīcija tik brutāli nestrādāja. Tā jau vairs nav nelikumība, bet pilnīga brutalitāte. Es domāju, ka prokurori to ļoti labi saprot, bet laikam jau tas ir izmisums, jo viņi ir ielikti tādos žņaugos, ka nezina, pie kāda salmiņa ķerties."

 

Vaicāts, kādā veidā prokurori piedāvājuši sniegt liecības pret A. Lembergu, A. Platacis teica: "Man piedāvāja sadarboties. Man atklāti tā arī teica un stādīja priekšā, prokuroruprāt, tādu pozitīvu piemēru kā kolēģi Gintu Laiviņu-Laivinieku. Viņš, lūk, arī esot advokāts, bet viņš uz tiesību normām par konfidencialitātes ievērošanu raugoties plaši un tās nesašaurinot. Man viņi to stādīja priekšā kā pozitīvu piemēru, norādot, ka tas ceļš jau ir iestaigāts, ka tāda prakse jau ir un es nebūšu pirmais. Es atbildēju, ka neesmu lietas kursā par to, pie kādiem apstākļiem Laiviņš-Laivinieks ir sācis liecināt un ko prokurori ar viņu ir darījuši. Skaidroju, ka es esmu advokāts un tāpēc neatrodu iespēju liecinieka statusā liecināt par manis rīcībā nonākušo informāciju. Uzsvēru, ka šo pieminēto tiesību normu saredzu tikai un vienīgi tā, ka advokāts nedrīkst atklāt informāciju par savu klientu – pat tad, ja šo informāciju advokāts saņēmis pirms desmit vai vairāk gadiem. Prokurori turpināja oponēt, ka es uz šo lietu tomēr raugoties pārāk šauri."

 

Vaicāts, kā viņš vērtē sava kolēģa ar nesašaurinātu Advokatūras likuma izpratni rīcību, A. Platacis teica: "Man grūti saprast, kas tie ir par motīviem, kāpēc viņš tā rīkojās. Grūti arī saprast, kas tā ir par informāciju, ko viņš ir izdevis. Manuprāt, advokāts vienmēr ir un paliek advokāts. Taču, ja viņš ir nodarbojies ar naudas atmazgāšanu, man nav saprotams, kādēļ kolēģis pats par to neziņoja, bet gaidīja, kamēr viņu noķers prokuratūra. Ja jau viņš ir tik tīrs un kristāldzidrs cilvēks, tad kādēļ viņa sirdsapziņa neierunājās brīdī, kad viņš nodarbojās ar nelikumībām? Es arī nesaprotu, kādēļ viņš ielaidās tādos darījumos, kurus viņš tagad uzskata par noziedzīgiem? Tas liecina tikai par to, ka kolēģa sniegtās liecības ir darījums. Ļoti iespējams, tur varēja būt arī šantāžas elements, kam sekoja konkrēts piedāvājums, kuru kolēģis bija spiests pieņemt.

 

Ritums Rozenbergs, Uldis DREIBLATS Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai