Kontakti

Pils laukums 4, Rīga, LV-1050

Lai iekļūtu ēkā jānospiež kods11

Bezmaksas informatīvais
tālr: 80001801

E-pasts: jpa@jpa.gov.lv

   

Partneri

 

 

Aktualitātes
2009-03-13

Mājas Viesis: Ar dūri pret savējiem

Pārnākot no darba vai citām dienas gaitām, mājām vajadzētu būt tai vietai, kur atgriežamies ar prieku, rodam mieru un savu tuvāko cilvēku sapratni. Statistikas dati par vardarbības līmeni ģimenēs Latvijā gan liecina, ka starp daudziem partneriem nav ne mīlestības, ne savstarpējas cieņas, bet nereti tiek vicinātas dūres. No varmācības mājās cieš arī daudzi bērni. Vai situāciju ģimenēs vēl vairāk nesaasina valsts ekonomiskās grūtības, kuras izjūt gandrīz katrs no mums?

 

Vardarbība ģimenē nav tikai Latvijas problēma, arī citur pasaulē attiecības vistuvāko cilvēku vidū mēdz būt vardarbīgas. Statistika liecina, ka Eiropas Savienībā savstarpējas attiecību skaidrošanas dēļ ģimenēs mirst tikpat daudz cilvēku kā no tuberkulozes.

 

Situāciju Latvijā komentē Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas Bērnu un ģimenes lietu departamenta politikas koordinācijas nodaļas vadītājs Kristaps Petermanis: – Spriežot pēc statistikas datiem, redzam, ka pagājušajā gadā, salīdzinot ar 2007. gadu, vardarbības gadījumu skaits ģimenēs ir pieaudzis. Tomēr domāju, ka situācija ģimenēs nav būtiski saasinājusies, bet uzlabojusies ir dažādu institūciju darbība un tās reģistrē arvien vairāk cietsirdīgas izturēšanās gadījumu. Arī kaimiņi un radinieki biežāk izvēlas neklusēt, bet ziņo par vardarbību kādā ģimenē. Gan sabiedrībā, gan institūcijās arvien vairāk parādās sapratne par to, ka vardarbība ģimenē nav problēma, kas jārisina tikai savas ģimenes, sava dzīvokļa vai mājas iekšpusē, bet tā ir visas sabiedrības rūpe.

 

Krīžu centrs strauji piepildās

 

Statistika liecina, ka vecumā no 24 līdz 64 gadiem aptuveni 76% reģistrēto gadījumu Latvijā vardarbības aktu pērn veica vīrietis, bet 16% gadījumu – sieviete. Turklāt varmācība ģimenē nav tikai maznodrošināto un mazāk izglītoto laužu problēma. Varmāku vidū ir uzņēmēji, juristi, policisti, skolotāji, augstskolu pasniedzēji un citas izglītotas un arī labi situētas personas. Vaicāti par vardarbības motīviem, varmākas parasti piemin neapmierinātību ar dzīvi, ko izraisa problēmas darbā un attiecības ar darba devēju, finansiālās situācijas pasliktināšanās un vēl citi faktori.

 

Maz ticams, ka šobrīd, kad valsts ieslīgusi ekonomiskās problēmās un iedzīvotāju vidū valda depresīvs noskaņojums, vardarbība sarūk, drīzāk tā plosās ar vēl lielāku spēku.

 

– Dīvaini, bet pa resursu centra sievietēm "Marta" konsultāciju telefonu pēdējā laikā zvana mazāk sieviešu nekā iepriekš. Esmu pārliecināts, ka šajā krīzes laikā vardarbība ģimenēs nav

 

mazinājusies, bet sievietes, izvērtējot savu finansiālo situāciju un apsverot iespējas, biežāk samierinās ar to, kas notiek ģimenē, – secina nevalstiskās organizācijas jurists Juris Dilba.

 

Talsu sieviešu un bērnu krīžu centra valdes priekšsēdētāja Alla Spruģevica stāsta, ka 2009. gadā finansējums šajā sociālās rehabilitācijas iestādē paredzēts 34 nepilngadīgajiem.

 

Lai gan vēl ir gada sākums, vietas mūsu krīžu centrā strauji piepildās. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem 2009. gada sākumā īpaši daudz ir bērnu, kas cietuši no seksuālas vardarbības – gan ģimenē, gan ārpus tās, – secina Alla Spruģevica. Lai gan valsts patlaban apmaksā tikai bērnu sociālo rehabilitāciju, Talsu sieviešu un bērnu krīžu centrs īpaši smagos gadījumos uzņem arī sievietes, kas cietušas no savu laulāto dūrēm. Izdevumi par sieviešu sociālo rehabilitāciju tad jāsedz pašvaldībām.

 

Dominē patriarhālas attiecības

 

Ar ko izskaidrojams augstais vardarbības līmenis ģimenēs? Komentē resursu centra "Marta" speciālists Juris Dilba: – Lai kā mēs censtos to noliegt un runājam par dzimumu līdztiesību, Latvijas sabiedrība joprojām ir patriarhāla. Vīrieša loma sabiedrībā pastāvošajos priekšstatos ir daudz nozīmīgāka par sievietes lomu, un tas uzskatāmi atspoguļojas attiecībās ģimenē.

 

Patriarhālais ģimenes modelis tiek pārmantots. Arī vardarbīgais ģimenes modelis tiek nodots no paaudzes uz nākamo paaudzi – bērni mācās no savu vecāku attiecību modeļa. Ja bērnam nav bijusi iespēja redzēt pozitīvu konfliktu risināšanas veidu sarunu ceļā, tad viņš pārņem to konfliktu risināšanas modeli, kas pastāv ģimenē.

 

Varmācības pastāvēšanā tomēr nav vainojami tikai vīrieši. Daudzas sievietes pieņem upura lomu, bieži vien iemācoties to no savas ģimenes, kurā ir pastāvējusi vardarbība. Daudzos gadījumos gan varmāka, gan upuris uzskata, ka viņiem ir normāla ģimene. Upuris mēdz pasūdzēties par grūtībām, ko sagādā varmācības akti, bet samierinās ar situāciju un turpina šādu dzīvi. Daudzu sieviešu apziņā grūti saprotamu iemeslu dēļ nostiprinājies uzskats, ka "labāk vardarbīgs vīrs nekā nekāds", "labāk vardarbīgs tēvs, nekā bērni aug bez tēva".

 

Kopdzīvi ar vardarbīgu vīrieti nosaka arī sociāli ekonomiskie apstākļi. Sieviete no vīrieša, kas viņu sit, bieži vien aiziet tikai tad, ja ir pārliecināta, ka spēs nodrošināt bērnus un pati sevi.

 

Situāciju vēl vairāk pasliktina latviešu vidū aizvien pastāvošā savstarpējās neiejaukšanās kultūra. Tas, kas notiek ģimenē, arī vardarbība, tiek slēpts, un pastāv uzskats, ka ģimenes lietās nedrīkst iejaukties. Šos stereotipus nereti atbalsta arī tādas institūcijas kā policija, bāriņtiesa u. c.

 

Vardarbība ģimenē būtiski ietekmē bērna attīstību, un pastāv liels risks, ka pieaudzis viņš pārņems savu vecāku attiecību vardarbīgo modeli. Pat tad, ja bērns ģimenē tieši necieš no vardarbības, bet redz vai nojauš to, ka tēvs sit māti, viņš kļūst par emocionālas vardarbības upuri.

 

Eiropas Padomes 2006. gada ziņojumā minēts, ka Nīderlandē varmācība vienā gadā valstij izmaksā vidēji 6,44 latus uz vienu cilvēku, bet Lielbritānijā – 388,50 latus uz vienu cilvēku. Šī naudas summa tiek tērēta ārstu, policistu, sociālo darbinieku, psihologu un vēl citu speciālistu pakalpojumu apmaksai. Tajā iekļauti arī cietušo sieviešu ārstēšanās izdevumi un zaudējumi, kas radušies, viņām neapmeklējot darbu.

 

Pēc Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas speciālistu aplēsēm, vardarbība ģimenēs Latvijā ik gadu valstij izmaksā aptuveni 15 miljonus latu. Tā atstāj lielu iespaidu ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet rada būtiskus zaudējumus ekonomikā. Šo apsvērumu dēļ arī šobrīd, kad valsts nonākusi naudas grūtībās, vardarbības jautājumu risināšanu nevajadzētu atlikt līdz labākiem laikiem. Ja cilvēks nejūtas drošs savā ģimenē, viņam rodas problēmas darbā un saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet īpaši smagos gadījumos personai var attīstīties garīgi traucējumi.

 

Palīdzēs arī sievietēm

 

Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija šā gada sākumā informēja, ka līdzekļi rehabilitācijas pakalpojumu apmaksai un organizēšanai 2009. gadā no vardarbības cietušajiem bērniem piešķirti Talsu sieviešu un bērnu krīžu centram, Vidzemes reģionālajam atbalsta centram "Dardedze", krīzes centram ģimenēm ar bērniem "Paspārne", Zantes ģimenes krīzes centram, Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centram, Daugavpils pilsētas domes Sociālo lietu pārvaldei un Dobeles pilsētas domei.

 

Cietušo bērnu rehabilitācijai 2009. gadā atvēlēti 438 700 lati, un plānots, ka palīdzību šajās iestādēs saņems 733 bērni. Vardarbībā cietušajām pilngadīgajām personām pagaidām valsts rehabilitācijas pakalpojumus neapmaksā, tāpēc prieku sagādā ziņa, ka ūdens šajā jomā beidzot ir sakustējies – sākot no 2010. gada, šo pakalpojumu sola nodrošināt.

 

2008. gadā Ministru kabinets apstiprinājis programmu vardarbības ģimenē mazināšanai 2008. – 2011. gadam. Tā paredz sakārtot likumdošanu, kas saistīta ar vardarbību ģimenē. Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijai uzdots izstrādāt precīzu mehānismu, kā, sadarbojoties policijai, sociālajam dienestam, bāriņtiesai, krīžu centriem un citām institūcijām, mazināt vardarbību ģimenēs.

 

Vairākos pagastos un pilsētās Latvijā – Liepājā, Salacgrīvā, Talsos – jau šobrīd grib un var palīdzēt smagās situācijās nonākušajiem bērniem un sievietēm.

 

Kristaps Petermanis teic, ka saskaņošanai starp iestādēm šobrīd nodoti arī Labklājības ministrijas sagatavotie grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Kad Saeima tos apstiprinās, tiks izstrādāti Ministru kabineta noteikumi par pilngadīgo personu, kas cietušas no vardarbības, un varmācīgo personu sociālo rehabilitāciju.

 

Grūti gan prognozēt, kāda šā brīža ekonomiskajā situācijā valstī būs šo normatīvo aktu projektu virzību un vai iecerēto izdosies īstenot paredzētajā laikā.

 

Mājas pamet sievietes un bērni

 

Patlaban situācija ir absurda – vardarbības gadījumos dzīvesvieta ir jāpamet un cita pajumte jāmeklē mātei un bērniem, bet varmāka turpina mitināties ģimenes mājoklī.

 

Vairākās Eiropas valstīs risinājums ir pavisam citāds: varmāku izliek no dzīvesvietas un nogādā varmācīgām personām paredzētā krīzes centrā, bet sieviete ar bērniem turpina dzīvot savās mājās.

 

Ja atradīsies līdzekļi, sociālās rehabilitācijas centrs varmācīgām personām un ļaudīm, kas cietuši no vardarbības, varētu uzsākt darbību 2010. gadā.

 

Par šāda centra izveidi

 

atbildīga ir Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvalde, kas izsludinās konkursu un aicinās atbilstošās institūcijas pieteikties pakalpojuma sniegšanai. Varmākām šādā centrā sniegs psiholoģisku un medicīnisku palīdzību, palīdzēs izprast rīcības motīvus un mācīs veselīgus konfliktu risināšanas veidus.

 

Kā rīkoties, ja ģimenē notiek vardarbība?

 

– Par vardarbības gadījumiem noteikti ir jāziņo policijai – arī tad, ja iepriekš ir bijusi negatīva pieredze un policija pēc izsaukuma nav atbraukusi. Ja likumsargi neierodas, tuvākajās dienās policijā jāiesniedz rakstisks ziņojums.

 

Pēc iespējas ātrāk jādodas pie ģimenes ārsta, kas konstatēs miesas bojājumus. Vēlams sazināties arī ar pašvaldības sociālo dienestu.

 

Cietušajai personai jāizstrādā rīcības plāns, kā rīkoties, ja varmāka atkal nolēmis darīt pāri. Jācenšas aiziet prom no virtuves, kur atrodas naži un citi potenciāli bīstami priekšmeti, bērni jau iepriekš jāinformē, kā rīkoties un kam zvanīt, ja tēvs uzbrūk mammai vai otrādi.

 

Par vardarbību jāziņo, zvanot pa telefonu 112. Par nelabvēlīgo situāciju ģimenē vēlams pastāstīt draugiem, radiem un kaimiņiem, jo viņiem ir jābūt gataviem nākt palīgā, – iesaka jurists Juris Dilba.

 

***

 

Edijs bieži lietoja alkoholu. Algas dienā saņemtā nauda ātri beidzās, un viņš naudu arī saviem tēriņiem prasīja Zanei, bet viņai tās bija tikai tik daudz, lai līdz algai pabarotu bērnus. Nesaņēmis naudu, Edijs dusmās reiz izgāza visu drēbju skapi, jo bija pārliecināts, ka naudas maciņam ir jābūt tieši tur. Asaras rīdama, Zane locīja un lika plauktos atpakaļ apģērba gabalus. Reiz dusmās Edijs iesita sievai, bet kāda cita strīda laikā iekarsa ne pa jokam. Viņš sita, un sita un daudzi sitieni trāpīja Zanei tieši pa deniņiem. Cenzdamās izvairīties no sitieniem, sieviete domās atvadījās no visa, pirmkārt no bērniem. Kādā brīdī Edijs nogura no sišanas, un Zanei izdevās aizbēgt. Šis gadījums bija pielicis punktu Zanes un Edija attiecībām. Kopdzīve beidzās, bet sākās sievietes izmisīgā cīņa par izdzīvošanu un bērnu labklājību. Gāja grūti, bet arī pēc vairākiem gadiem Zane atzina, ka ne mirkli nenožēlo savu lēmumu. Jo citādi – kas būtu jāpieredz viņai un bērniem, ja tie augtu ģimenē, kurā pastāv varmācība.

 

***

 

Ilona kopā ar vīru un diviem nepilngadīgiem bērniem mitinās kādā no Latvijas pilsētām. Pēc palīdzības vērsās nevis pati Ilona, bet viņas brālis un brāļa sieva. Viņi pamanīja, ka radinieces uzvedība pēdējā laikā ir dīvaina, Ilona ir nomākta, bet uz sievietes ķermeņa atsegtajās vietās redzami zilumi. Brālis vairākkārt ir centies pamudināt māsu uz sarunu, bet viņa apgalvo, ka viss ir kārtībā. Radi labi saprot, ka Ilonas vīrs viņu ir iebiedējis, iespējams, sola izrēķināties ar sievu un bērniem, tāpēc Ilona klusē.

 

Pirms dažiem mēnešiem situācija kļuva pavisam nopietna – Ilona mēģināja izdarīt pašnāvību. Sievieti izglāba, bet viņa aizvien nevēlas doties uz policiju, atsakās sadarboties ar nevalstisko organizāciju speciālistiem. Diemžēl, kamēr Ilona pati nevēlas sev palīdzēt, to nespēj izdarīt neviens cits.

 

***

 

• 2008. gadā no vardarbības Latvijā cietuši vairāk nekā 3600 cilvēki, to vidū 845 sievietes un 32 bērni vecumā līdz 10 gadiem. Varam tikai minēt, cik daudzi no šiem cietušajiem traumas guvuši no savu tuvinieku rokas, jo Krimināllikumā pagaidām nav formulēts, kas ir vardarbība ģimenē, tāpēc precīzus datus šobrīd iegūt nav iespējams.

 

• Zvanot pa Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra uzticības tālruni, 2008. gada pirmajā pusgadā 827 bērni sūdzējušies par fizisku, 1335 – par emocionālu un 94 – par seksuālu vardarbību. Par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgajiem 2007. gadā uzsākts kriminālprocess pret 128 personām, bet 2008. gada piecos mēnešos – pret 53 personām.

 

***

 

Bezmaksas juridisko palīdzību no vardarbības ģimenē cietušās personas var saņemt:

 

• Latvijas Universitātes juridiskās prakses un palīdzības centrā – tālr. 67034591;

 

• Rīgas bērnu tiesību un aizsardzības centrā – tālr. 67332240;

 

• resursu centrā sievietēm "Marta", tālr. 67388184, mob. tālr. 28300115. E -pasts: juris@marta.lv

 

Ilze Lavrinoviča Mājas Viesis