Kontakti

Pils laukums 4, Rīga, LV-1050

Lai iekļūtu ēkā jānospiež kods11

Bezmaksas informatīvais
tālr: 80001801

E-pasts: jpa@jpa.gov.lv

   

Partneri

 

 

Aktualitātes
2009-02-10

Jurista Vārds: Jurista profesijas reforma

Prakse ataino tādu paradoksu, ka bieži vien tie, kuri eksāmenus nokārtojuši vislabāk, vēlāk, advokāta praksē, izrādās diezgan slikti advokāti. Un otrādi - vāji un atkārtoti eksāmenu likuši advokāti vēlāk kļūst par teicamiem praktiķiem.

 

DANA RONE, zvērināta advokāte, Biznesa augstskolas "Turība" lektore

 

Raksta skarts jautājums par jurista profesijas reformu dažādās valstīs, vienlaikus aplūkojot jurista profesijas stāvokli Latvijā.

 

2008. gada 13. un 14. novembrī Krakovā (Polija) notika seminārs par jurista profesijas reformu. Semināru organizēja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (OSCE) Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR). Seminārā piedalījās aptuveni 40 pārstāvju no vairākām bijušās PSRS valstīm - Latvijas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, Moldovas, Kazahstānas, Gruzijas, Armēnijas, Ukrainas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Uzbekistānas, kā ari pārstāvji no Čehijas, Ungārijas, Lielbritānijas, Vācijas, ASV un Austrālijas. Dalībnieku vidū vairums bija attiecīgo valstu advokāti, kā ari nevalstisko organizāciju (NVO) un tieslietu ministriju pārstāvji. Semināra mērķis bija diskutēt un dalīties pieredzē par jurista profesijas reformu minētajās valstīs. Tā kā šī raksta autorei bija iespēja piedalīties minētajā seminārā, raksta mērķis ir informēt lasītājus par

 

seminārā apspriestajiem jautājumiem un jurista profesijas reformu dažādās valstīs, vienlaikus aplūkojot jurista profesijas stāvokli Latvijā.1

 

Juridiskās profesijas regulējums

 

Vairākās postpadomju valstīs, to skaitā Latvijā, ir radusies situācija, ka juridisko palīdzību sniedz faktiski neierobežots personu loks. Tie nav tikai zvērināti advokāti vai personas, kas ieguvušas juridisko izglītību. Ar juridiskās palīdzības sniegšanu var nodarboties ikviens, neatkarīgi no izglītības līmeņa un kvalifikācijas. Šādā situācijā ir nonākusi ne tikai Latvija, bet arī vairums citu postpadomju valstu. Nav pat iespējams pateikt, kāds ir to cilvēku, kas nav advokāti, īpatsvars juridisko pakalpojumu sniedzēju vidū, jo viņi netiek uzskaitīti vai kontrolēti. Šāda situācija

 

ir arī, piemēram, Krievijā, kur juridiskās palīdzības sniegšana vairākās nozarēs ir kļuvusi par komercdarbības veidu. Tādējādi rodas jautājums: vai arī turpmāk pieļaut situāciju, ka valstī ar juridiskās palīdzības sniegšanu var nodarboties ikviens, vai arī reglamentēt juridiskās palīdzības sniedzējus stingrāk? Vairums semināra dalībnieku tomēr piekrita, ka nevajadzētu ļaut brīvā tirgus apstākļiem kļūt par vienīgo juridiskās profesijas regulatoru. Juridiskajai profesijai vajadzīgs cits, stingrāks regulējums nekā, piemēram, komercdarbībai. Tā kā juridiskā profesija ir tiesu varas rekvizīts, atslēga uz cilvēktiesībām un jurisprudence ir komplicēta disciplīna, tai uz sabiedrību var būt tikpat liela ietekme, kādu atstāj mediķi vai kodolrūpnīcas. Attiecīgi - juridiskās palīdzības sniedzējiem nepieciešams īpašs regulējums. Turklāt šāds stingrāks regulējums vajadzīgs visiem juristiem, kas sniedz palīdzību civiltiesību, krimināltiesību vai jebkurā citā nozarē. Tā kā tiesību nozares un tiesību akti ir savstarpēji cieši saistīti, tad būtu neiespējami novilkt striktu robežu starp juridiskās palīdzības sniedzējiem dažādās nozarēs. Tas ļauj secināt, ka visu nozaru juristiem vajadzīgs īpašs tiesiskais regulējums.

 

Attiecībā uz jautājumu par to, vai juridiskās palīdzības sniedzējiem vajadzīgs viens vai vairāki regulatori, ko Latvijas gadījumā mēs pazīstam kā vienu advokātu kolēģiju un vienu advokātu padomi, atbilde visvairāk sliecas par labu vienam regulatoram. Gadījumos, kad vienu juridisko profesiju regulē vairākas organizācijas, rodas dažādi riski. Pirmkārt, risks, ka vienas profesijas pārstāvjiem tiks izvirzītas dažādas prasības. Tādā gadījumā iespējama neveselīga konkurence starp dažādiem regulatoriem - kurš labāks, izdevīgāks. Tā vietā vajadzīgs viens regulators, kas vienas profesijas piederīgajiem izvirzītu vienādas profesionālās un ētikas prasības. Otrkārt, risks, ka vienā advokātu birojā strādā advokāti, kuri pieder pie dažādiem regulatoriem, un tāpēc ievēro dažādas prasības.

 

Latvijā, tāpat kā citās postpadomju valstīs, aktuāls ir jautājums, vai ar juridiskās palīdzības sniegšanu var nodarboties ikviens, tai skaitā persona, kas nav advokāts, pat ne jurists. Kā arguments par labu absolūti brīvai iespējai sniegt juridisko palīdzību ir naivs stāsts par to, ka, ja nu gadījumā vajadzētu sniegt tiesā palīdzību vecmāmiņai, to taču varētu darīt mazmeita vai mazdēls, arī bez juridiskās izglītības. Kā izrādās, par šādu argumentu ir dzirdējušas ari tās valstis, kurās juridiskās palīdzības sniedzēju profesija ir stingri reglamentēta - Vācija, ASV, Ungārija. Šīs valstis ir atrisinājušas problēmu tādējādi, ka, tiešām, gandrīz ikviens, lai arī ne advokāts, var sniegt palīdzību tiesas procesā, tomēr tādā gadījumā minētā persona nedrīkst par to saņemt atlīdzību un darīt to sistemātiski. Tas tāpēc, ka vairumā gadījumu nekādas vecmāmiņas tiesā pārstāvētas netiek, bet klienti par lielu samaksu gan.

 

Pašreizējā advokatūras situācija gan Latvijā, gan vairākās citās postpadomju valstīs nezinātājam var radīt izbrīnu. Zvērinātiem advokātiem ir daudz vairāk pienākumu un atbildības (iestājeksāmeni, Advokātu

 

padomes kontrole, maksājumi Advokātu padomei, ētikas ierobežojumi, profesiju savienošanas ierobežojumi, lietvedības prasības u. c.) nekā citiem juristiem, kas tāpat bez advokāta statusa sniedz juridisko palīdzību, tomēr zvērināta advokāta profesija turpina būt populāra un aizvien vairāk cilvēku kļūst par advokātiem. Kāpēc tā notiek? Atbilde zināmā mērā ir saistīta ar advokāta profesijas prestižu, sava veida mārketingu - iespēju pateikt klientam, ka advokāts strādā Advokātu padomes uzraudzībā. Tāpat arī advokātus atsevišķos gadījumos aizsargā likums, piemēram, neļaujot nopratināt par prakses laikā uzzināto informāciju, arī advokāta prakses vietu nedrīkst pakļaut kratīšanai. Tomēr vispārīgi advokātiem ir daudz pienākumu, bet nav tikpat daudz tiesību.2 Vairums postpadomju valstu negarantē tikai advokātiem tiesības sniegt personām juridisko palīdzību, pārstāvēt personas tiesā u. c. Tādējādi advokāti, lai arī teicami kvalificēti, tomēr netiek aizstāvēti no valsts puses, kas pieļauj arī citu personu darbību juridiskās palīdzības sniegšanas lauciņā.3

 

Čehija tādu situāciju, kādu šobrīd piedzīvo Latvija, kad juridiskās palīdzības sniedzēju, kas nav advokāti, bija trīsreiz vairāk nekā advokātu, atrisināja tādējādi, ka visiem juridiskās palīdzības sniedzējiem noteica vienādas prasības un termiņu, kurā visiem juristiem bija jākļūst par advokātiem.

 

Armēnijas advokāti dalījās pieredzē ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas modeli. Šajā valstī ir izveidots tā sauktais valsts advokātu birojs, kurā strādājošie advokāti saņem fiksētu algu no valsts, apmēram 1000 eiro apmērā. Turklāt valsts advokātiem ir pilnīgi apmaksāti biroja un kancelejas izdevumi, kā arī telefona sarunas. Valsts advokāti sniedz juridisko palīdzību mazturīgajiem, kā arī personām krimināllietās, kad advokāta palīdzību garantē valsts.

 

Interesanta tendence vērojama Ungārijā. Tā kā valstī ir daudz personu, kas vēlas kļūt par advokātiem, aizvien grūtāk ir atrast prakses vietu, kur advokātu palīgiem un praktikantiem iziet apmācības laiku un gūt pieredzi. Turklāt patroni nav ieinteresēti pieņemt praksē palīgus, jo tādējādi viņi audzina paši sev konkurentus. Tāpēc advokātu palīgi bieži

 

vien ne tikai nesaņem no patrona atlīdzību par darbu, bet pat paši maksā patronam, lai varētu izmantot iespēju iziet šo apmācību. Tā kā juridiskās palīdzības sniedzēju tirgus ir ļoti piepildīts, tad aizvien vairāk Juridisko fakultāšu absolventu izrāda interesi nevis par darbu advokatūrā, bet gan valsts iestādēs un NVO.

 

Turpretim Tadžikistānā šobrīd gandrīz katrs var kļūt par advokātu uz licences pamata. Advokāta licenci no advokātu padomes iespējams saņemt pat pa pastu, bez jebkādas dokumentu pārbaudes. Valstī ir vairākas advokātu kolēģijas. Sadrumstalotība ir novedusi pie tā, ka zudis profesijas prestižs. Lai gan valstī ir bijusi tieslietu reforma, tomēr advokatūras jomā reforma līdz galam nav izdevusies. Tāpēc joprojām dažādu kolēģiju advokātu darbība tiek dažādi regulēta, ir atšķirības nodokļu aprēķinā, nav izprotama katras kolēģijas loma valstī kopumā.

 

Jurista tiesības pārstāvēt klientu

 

Vētrainas diskusijas seminārā notika par tādu šķietami sīku jautājumu kā jurista tiesības pārstāvēt klientu. Kā zināms, Latvijā advokāts sniedz klientam juridisko palīdzību, pamatojoties uz advokāta orderi, bet pārstāvību kopumā veic uz pilnvaras pamata. Šāda kārtība Latvijā ir kopš padomju laikiem, un ilgstoši neviens nav apšaubījis ordera lietderību un izcelsmi. Tomēr semināra diskusijas pierādīja, ka advokāta orderis vērtējams kā vistiešākais padomju laika atavisms, kas vispār nav pazīstams attīstītajās Rietumvalstīs. Tā, piemēram, Lielbritānijas advokātiem, lai kur viņi pārstāvētu savu klientu - tiesā vai jebkurā citā vietā, nekāds orderis, pat ne pilnvara nav jāuzrāda. Pilnīgi pietiek, ja advokāts mutiski apgalvo, ka viņam ir tiesības pārstāvēt klientu. Lielbritānijas sabiedrība un tiesiskais regulējums attiecībā pret advokātiem ir veidots tā, ka visa pamatā ir paļāvība un uzticēšanās tam, ka advokāts patiešām ir tiesīgs pārstāvēt klientu. Gadījumā, ja advokāts būtu melojis par savām tiesībām, viņš vienkārši zaudētu advokāta licenci. Tādā veidā Lielbritānijā par pamatu tiek pieņemts, ka advokāts patiešām ir tiesīgs pārstāvēt klientu, ja vien netiek pierādīts pretējais. Turpretim postpadomju valstīs, ieskaitot Latviju, ir pretēja sākotnējānostāja. Proti, kamēr netiek pierādīts, ka advokāts tiešām ir pilnvarots pārstāvēt klientu (uzrādot orderi vai pilnvaru), tikmēr advokātam nav jātic.

 

Ar advokāta orderi kā atavismu ir saskārusies ari Moldova, kurā šobrīd notiek tieslietu reforma un ir nodoms

 

papildu kontroles mehānisms - advokāta orderis.

 

Seminārā tika izteikts vairāku valstu advokātu pieņēmums, ka advokāta orderim visādi citādi nav nekādasjuridiskas nozīmes, jo pamats šim dokumentam ir pieņēmums, ka

 

Latvijā ne advokātiem,

 

ne citiem praktizējošiem juristiem nav

 

pienākuma apmeklēt tālākizglītībaspasākumus,

 

tāpēc pastāv risks, ka juridisko palīdzību sniedz

 

persona, kas nav apmeklējusi mācības kopš advokāta

 

eksāmena nokārtošanas brīža.

 

advokātu orderus atcelt. Šim dokumentam nav nekāda sevišķa juridiska spēka. Tā vietā svarīgs ir advokāta goda vārds un risks nepatiesas pārstāvības gadījumā zaudēt advokāta licenci. Savukārt Kazahstānā advokāta orderi vēl joprojām pastāv, jo tas saistīts ar nodokļu aprēķina sistēmu. Kazahstānā orderus izsniedz Tieslietu ministrija, lai nodokļu ziņā kontrolētu advokātus.

 

Krievijā, tāpat kā Latvijā, bez advokāta ordera advokāts nevar tikties ar klientu brīvības atņemšanas iestādēs. Tādējādi ieslodzītie nevar saņemt juridisko palīdzību no nevienas citas personas, tikai no advokāta. Piemēram, ja ieslodzītajam nav vajadzīga juridiskā konsultācija par krimināllietas jautājumu, bet, piemēram, ģimenes vai īres tiesību jautājumos, šādu konsultāciju var saņemt tikai no advokāta, jo citiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, kas nav advokāti, ieeja brīvības atņemšanas iestādē pie klienta ir liegta. Krievijas pārstāvis seminārā izteica viedokli, ka advokāta orderu esamība drīzāk ir valsts iestāžu kontrole pār advokātiem.

 

Semināra dalībnieki atzina, ka advokāta ordera pastāvēšana liecina par uzticības neesamību gan valstī, gan advokatūrā pret advokātiem. Ordera ģenealoģija ir saistīta gan ar advokātu iekšējo uzticēšanos un kontroli - par klientu lietu uzņemšanos, finanšu pārskatu, advokātu darbību, gan ar sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu uzticību. Atšķirība starp uzticību un kontroli rada problēmas. Gadījumos, ja uzticība pret advokātiem ir zema, kā tas ir vairumā postpadomju valstu, darbojas advokātu

 

"visi ir krāpnieki". Turpretim valstīs, kurās advokātiem uzticas, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā, ASV, Ungārijā un Čehijā, nav nepieciešamības nekādi pierādīt tiesības pārstāvēt klientu. Pietiek ar advokāta apliecības uzrādīšanu un apgalvojumu, ka advokāts sniedz palīdzību konkrētajam klientam. Ja advokāts melo, ka viņam ir tiesības kādu pārstāvēt, advokātam vienkārši tiek atņemta licence. Tāpēc nekāds orderis nav vajadzīgs, jo šo drošību dod advokāta apliecība un risks, ka advokāts melojot var zaudēt licenci.

 

Advokātu eksāmeni

 

Semināra dalībnieki apsprieda ari jautājumus par advokātu eksāmenu kārtošanu. Pārstāvji bija vienisprātis, ka eksāmena laikā jānodrošina objektivitāte, godīgums, pārskatāmība, atbilstošu eksāmenu veidošana, dokumentēšana. Pārskatāmība izpaužas informācijas sniegšanā pretendentiem par to, kad būs eksāmens, kas tajā piedalīsies, kādi būs pārbaudījumi, kā tos vērtēs utt. Tomēr pārlieku liela pārskatāmība ir tikpat bīstama kā pārskatāmības trūkums. Tāpat tika atzīts, ka pārlieku objektīva eksāmena esamība apdraud atbilstošu eksāmenu. Lai gan pats objektīvākais eksāmens ir rakstveida tests ar vairākiem iespējamiem atbilžu variantiem (multiple choice tēst), tomēr tas nedod precīzu atbildi par piemērotāko kandidātu advokāta amatam. Tāpēc advokāta eksāmenā jāiekļauj dažādi eksāmenu veidi.

 

Eksāmena objektivitāte ir saistīta arī ar eksāmena komisiju. Ir vēlams, lai eksāmenu gatavotu viena komisija, bet to pieņemtu un vērtētu cita. Vienam

 

eksāmena komisijas loceklim nedrīkstētu būt piekļuve visiem eksāmena jautājumiem un kāzusiem. Tāpat jābūt atsevišķai komisijai, kas izskatītu sūdzības par eksāmena norisi un rezultātiem. Gadījumā, ja eksāmenā vairāki pretendenti risina vienu un to pašu kāzusu vai atbild uz vienu un to pašu jautājumu, tas būtu nododams vērtēšanai vienam un tam pašam komisijas loceklim. Pretējā gadījumā iespējama situācija, kad dažādi komisijas locekļi vienu un to pašu kāzusu vēlētos redzēt atrisinātu dažādi. Pretendentam jābūt iespējai kārtot eksāmenu vairākas reizes, tomēr pēc kāda laika, lai varētu uzlabot savas zināšanas. Vismaz pusei testa jābūt anonīmai, lai izslēgtu subjektīvu pieeju kandidāta personībai. Anonimitāte ir iespējama tikai rakstiskajā daļā. Mutvārdu eksāmenā, saprotams, nevar būt anonimitātes. Ja ir daļēji rakstisks, daļēji - mutisks eksāmens, neviena komisija nedrīkstētu zināt par otras daļas rezultātiem. Citādi, zinot, ka pretendents rakstiskajā daļā ir izkritis vai sniedzis vājus rezultātus, komisija ari otrajā daļā var speciāli pasliktināt rezultātu.

 

Advokātu eksāmenu sagatavotāji atzina, ka prakse ataino tādu paradoksu, ka bieži vien tie, kuri eksāmenus nokārtojuši vislabāk, vēlāk, advokāta praksē, izrādās diezgan slikti advokāti. Un otrādi - vāji un atkārtoti eksāmenu likuši advokāti vēlāk kļūst par teicamiem praktiķiem.

 

Tāpēc, sagatavojot advokātu eksāmenus, nav viegli saprast, kā veidot šo eksāmenu. Ir jāpārbauda gan zināšanas, gan iemaņas, gan attieksme, gan klienta apkalpošanas prasmes.

 

Ir jāanalizē eksāmenu rezultāti attiecībā uz visiem jautājumiem. Rumānijas pārstāvis seminārā dalījās pieredzē par to, kā tiek analizēti eksāmenu rezultāti. Eksāmena komisija ir secinājusi, ka bieži vien labākie eksāmena licēji uz kādu jautājumu atbild nepareizi, turpretim ne tik sekmīgie uz to pašu jautājumu atbild pareizi. Tādi strīdus jautājumi vēlāk no eksāmeniem tiek izslēgti, lai neradītu nepareizas novērtēšanas iespēju. Tāpat testos ir jānovērš iespēja, ka jautājumi ir pārāk viegli vai pārāk sarežģīti. Jānovērš tādi jautājumi, kas var būt komplicēti un manipulatlvi. Jānovērš jautājumi, kas eksāmena komisijas locekļiem varētu rasties eksāmena dienas rītā, izlasot avīzē kādu rakstu. Sarežģītākajiem jautājumiem jāatrodas testa vidū, bet vieglākajiem - sākumā un beigās. Eksāmena jautājumiem jābūt sagatavotiem, ievērojot šādus kritērijus: Kāds ir veiksmīga advokāta profils? Ko zina šis advokāts? Kādas jomas pārzina, cik dziļi, kā domā? Tad atbilstoši šādam juristam jāgatavo viss eksāmens.

 

Advokāta eksāmenā būtu jāpārbauda trīs lietas - analītiskā domāšana, loģiskā domāšana un rakstiskās prasmes (lasīt, saprast, izvēlēties, atbildēt). Tās ir galvenās iemaņas, kas advokātam garantē veiksmi.

 

ASV pārstāvis dalījās pieredzē par jurista eksāmena kārtošanu savā valstī. Šis eksāmens katrā štatā ir atšķirīgs. Tas nozīmē, ka valsti kopumā iespējami 50 dažādi eksāmeni, jo dažādos štatos ir dažādi likumi. Federālo eksāmenu nav. Advokāts drīkst praktizēt tikai tajā štatā, kur nokārtojis eksāmenu, kā arī federālā līmenī, bet nekādā gadījumā ne citā štatā, ja vien otrs štats to konkrēti nav atļāvis.

 

Pirms jurista eksāmena kārtošanas pretendentam ļoti skrupulozi ir jāaizpilda izstrādātas anketas, kur jāsniedz visas iespējamās ziņas par sevi, piemēram, līdzšinējās adreses, kur jebkad ir dzīvots, saņemtie kredīti un neatmaksātie parādi, visi pārkāpumi, ari ceļa satiksmes un karoga neizkāršanas gadījumi, visi aizdomīgie dzīves gadījumi, augstskolas pieredze, veselības stāvoklis. Tāpat jānorāda arī pieci rekomendāciju sniedzēji.

 

Eksāmena norise un rezultāti ir konfidenciāli. Par advokātiem neuzņem personas, kas ir izdarījušas sodāmas vai morāli nepieņemamas lietas, neraugoties uz nodarījuma juridisko vērtējumu. Eksāmens ir anonīms, ko garantē pretendentam piešķirtais eksāmena licēja kods. To nedrīkst izpaust, bet, ja kods tomēr izpausts, pretendents šī pārkāpuma dēļ tiek diskvalificēts. Ja pretendents rakstveida daļā ir izkritis, pēc viena mēneša tas var iepazīties ar komentāriem un piezīmēm par savu darbu. Ja eksāmenu noliek - darbs netiek rādīts. Var likt arī atkārtotu eksāmenu, bet, ja arī otru reizi izkrīt, tad pirms trešās eksāmena likšanas reizes pretendentam ir pienākums iziet divu mēnešu ilgas pārskata

 

mācības par visiem tiesību jautājumiem. Ja izkrīt četras reizes, attiecīgajā štatā eksāmenu vairs nedrīkst likt, bet citā - drīkst. Atsevišķos ASV štatos nav mutvārdu eksāmena, jo pastāv viedoklis, ka tajā nav iespējama objektivitāte.

 

Armēnija, kas advokatūras darbību valstī ir veidojusi, mācoties no ASV pieredzies, katra eksāmena jautājumus un kāzusus gatavo aptuveni gadu. Eksāmena projekts tiek iepriekš pārbaudīts. Pretendentiem tiek izsniegtas detalizētas instrukcijas par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt eksāmena laikā - vai var sarunāties, ēst utt. Nav ierobežojumu, cik bieži var kārtot eksāmenu. Katram dalībniekam tiek piešķirts eksāmena dalībnieka kods, kas nodrošina konfidencialitāti. Armēnijā nav mutisko eksāmenu, jo ari ir viedoklis, ka mutiskā eksāmenā nevar garantēt objektivitāti. Ar pretendentiem aprunājas tikai tik daudz, lai ar viņiem tikai iepazītos, un šajā mutvārdu daļā neviens nedrīkst izkrist. Tās ir mutiskas pārrunas, nevis eksāmens.

 

Turpretim Gruzijā advokāta eksāmens tiek kārtots atbilstoši specializācijai. Ja advokāts vēlas strādāt visās jomās, eksāmens jākārto visās specializācijas. Pašreizējos eksāmena jautājumos nav jautājumu par ētiku. Tā vietā visiem pretendentiem jāliek eksāmens konstitucionālajās tiesībās un cilvēktiesībās. Ja pēc eksāmena nolikšanas septiņu gadu laikā pretendents nav kļuvis par advokātu, eksāmena rezultāti zaudē spēku. Gruzijā šobrīd normatīvie akti tik strauji mainās, ka tas kandidāts, kurš licis eksāmenu, piemēram, 2004. gadā, ir mācījies pilnīgi citus likumus. Ari Gruzijā advokātu mutvārdu eksāmens ir atcelts, lai nebūtu subjektivitātes. Gruzijas pārstāvis kritiski vērtēja savā valstī esošos advokāta eksāmena jautājumus, jo tos sagatavo brīvprātīgie advokātu padomes locekļi, kārtīgi pat neanalizējot jautājumus. Piemēram, eksāmenu jautājumos ir tādi sīkumi, ko praktizējoši advokāti no galvas nemācās, bet gan katrā gadījumā pārbauda tiesību aktos. Gruzijas pārstāvis izteica pārliecību, ka testu sagatavošanā būtu jāiesaista ari psihologi. Eksāmena gatavotājiem būtu jārespektē tas, ka advokātam jāmāk ātri atrast atbildes un ātri izmantot tiesību aktus.

 

No otras puses, semināra dalībnieki atzina, ka mutiskie eksāmeni savā zinā

 

ir arī labi, jo pārbauda, kā pretendents tiks galā ar satraukumu uzstājoties. Arī praktiskajā dzīvē advokāti uzstājas mutiski, piemēram, tiesā, kas ari savā ziņā ir subjektīva. Tādējādi mutiska eksāmena laikā tiek pārbaudītas pretendenta spējas uzstāties, argumentēt, pārliecināt. Turpretim rakstiskajā eksāmenā ir neiespējami pārbaudīt pretendenta attieksmi un personību. Tomēr mutiskajam eksāmenam būtu jābūt ar 10-15% lielu punktu skaitu no kopējā eksāmena.

 

Juristu tālākizglītība

 

Vairumā postpadomju valstu juristiem un advokātiem nav pienākuma turpināt tālākizglītību. Tomēr attīstītajās Rietumvalstīs šāda prasība ir. Piemēram, ASV visiem advokātiem obligāti ir jāturpina mācības, citādi tiek atņemta advokāta licence. Par apmeklētajiem kursiem un semināriem ir jāiesniedz pārskati. Arī Maķedonijā tikko ir ieviesta juridiskā tālākizglītība. Tāpat Vācijā ir noteikts, ka advokātiem jāturpina tālākizglītība, bet nekur nav pateikts, cik ir jāmācās, kas būtu jāmācās, nav arī sankciju par šīs prasības neievērošanu. Savukārt Kazahstānā un Krievijā, kur nav obligāti jāapmeklē tālā-kizglītības pasākumi, advokāti nav ieinteresēti apmeklēt pat bezmaksas kursus. Norvēģijā, piemēram, advokātiem reizi piecos gados ir jāapmeklē 80 stundu mācības. Ja tas nav ievērots, advokātiem tiek uzlikts sods 5000 eiro apmērā. Latvijā ne advokātiem, ne citiem praktizējošiem juristiem nav pienākuma apmeklēt tālākizglītības kursus, tāpēc pastāv risks, ka juridisko palīdzību sniedz persona, kas nav apmeklējusi mācības kopš advokāta eksāmena nokārtošanas brīža. ?

 

' Šā raksta ietvaros lietota dažāda terminoloģija, kas atbilst dažādām valstīm. Rakstā būs runa par juridiskās palīdzības sniedzējiem - zvērinātiem advokātiem, advokātu palīgiem, juristiem un citām personām, kas faktiski konsultē tiesību jautājumos.

 

1 Kazahstānā, piemēram, advokāti ir atbrīvoti no PVN maksāšanas.

 

1 Protams, strikti skatoties, Latvijas tiesību aktos noteikts, ka juridiskās palīdzības sniegšana iespējama tikai zvērinātiem advokātiem un viņu palīgiem. Tomēr faktiski tādu pašu juridisko palīdzību var sniegt ikviens. Civillietu un administratīvo lietu gadījumā šādu pārstāvību var sniegt, pamatojoties uz notariāli apliecinātu pilnvaru, bet ārpustiesas lietās vispār nav nozīmes, vai juridiskās palīdzības sniedzējs ir vai nav zvērināts advokāts.

 

Jurista Vārds